Sestdiena, 15. decembris, 2018.
Vārda dienas: Hanna, Jana, Johanna
Teksta versija Lielāki burti
Meklēt
 
 


   
VELNS, DIEVS UN CILVĒKI
 

Kādā tumšā, dīvainā vietā dzīvoja divi cilvēki, spoki, dažādas parādības un tīģeris. Šeit cilvēkiem sejas bija apkārt galvai. Dievs centās viņiem palīdzēt, bet Velns neļāva – tāpēc viņš uzbūra to tīģeri – lai cilvēki nevarētu izbēgt no šīs tumšās, ļaunās pasaules. Vēl Velns iesūtīja čūsku un dīvainu lupatu un domāja vēl citas nelietības.
 Viņš teica spokiem: “Spokojiet cilvēkus!”
Dievs iesūtīja putnus.
Velns sadusmojās un lika čūskai aizbiedēt visus putnus. Aizbaidīto putnu vietā Velns iesūtīja milzeņus jocīgām sejām, lai tie iznīcinātu putnus. Bet Dievs to neatļāva.
Putni uzbruka spokiem. Putni sadusmojās un izknāba spokiem acis.
Velns pavēlēja, lai ērgļu tilts nelaiž cilvēkus ārā.
Tad dīvainās sejas sāka pazust, jo – kamēr Dievs ar Velnu strīdējās, tās sāka saprast, kā tikt laukā. Kad sejas bija kļuvušas par cilvēkiem, viņi ieraudzīja durvis, pa kurām izkļūt. Tīģeris dabūja atslēgas no Velna. Tīģerim bija apnicis būt strīdā. Tīģeris kļuva labs.
Cilvēki atslēdza durvis un izgāja ārā.
Velns izgaisa.
 
Pasaku izdomāja Saldus vidusskolas 1.A klases skolēni mākslinieka Rūda Pētersona darbu izstādē.
 
Elēģija Ilūzijai
 

Kādā tālā pasaulē dzīvoja klavieres un puķes. Te bija arī putns. Un arī cilvēks, kurš gribēja spēlēt klavieres un izskatījās savādi. Cilvēks  sēdēja uz paklāja, kurš peldēja pelēkā piķa saldumā un  izskatījās kā upīte ar zivīm. Piķa upes puķe bija vienīgā, kura izskatījās kā ūdensroze.
No cilvēka kājām auga saknes un tecēja asinis.  Kājas bija ieaugušas zemē, saknes spieda un spīdēja ārā no lavas. Cilvēka galvā bija vienīgi mute. Pati galva ļengani nokarājās uz leju kā lupatu lellei.
Tālumā spoži spīdēja mēness. Laistījās melnas un zaļas ūdenszāles kā baisas ēnas, kas atgādināja sen aizlidojušu domu fragmentus. Putna knābī bija krusts.
Klavieres kā tilts veda pāri piķa dīķim uz citu pasauli. Tur dzīvoja cilvēki ar dzīvnieku galvām. Šīs pasaules vienīgais cilvēks gribēja draugus, tāpēc viņš pēdējiem spēkiem raidīja brīnišķīgas skaņas neparastās pasaules virzienā. 

Pasaku sacerēja Saldus BJC vizuālās mākslas pulciņa dalībnieki mākslinieka Rūda Pētersona darbu izstādē.
 
TEIKA PAR MUZEJA ZAĻO LĀDI
 

Sen senos laikos lietas un vietas, kuras nebija nosauktas vārdā, lidoja pa gaisu vai bija paslēpušās zem zemes. Taču ar šo lādi bija citādi. Tā vēl šoruden lidoja debesīs kā zaļš mākonis un nezināja, kur likties.
Tā kādu dienu, lidojot, zaļā lāde nejauši izdzirdēja divu garām skrejošu zīlīšu sarunu par muzeju un  draugiem, un lādei kļuva skaidrs, kurp doties. Tā nu viņa ieradās Saldū un nokrita muzeja krājuma pašā vidū.
 Trīs vīri nu mēģināja tukšo lādi izkustināt no vietas, bet lādei pat vāku nevar pacelt. Taču tad, kad tika pieminēti muzeja draugi, lādes vāks pats  atvērās, lāde piepildījās ar dāvanām un pati noripoja pa kāpnēm lejā, lai iepriecinātu visus Saldus muzeja draugus.
 
( izstāstīja S.Leitholde  2012.g. 9.maijā, MUZEJA DRAUGA noslēguma pasākumā Saldus muzejā)
TEIKA KĀ SALDUS NOVADA BĒRNI PIE PANĀKUMIEM TIKA.
Kādā maija dienā Saldus bērni priecājās par skaisto laiku un ēda saldējumu. Par godu saviem panākumiem mācībās un, piedaloties olimpiādēs, viņi ir ieguvuši saldu slavu un panākumus. Viņi ieguva tos, jo Ziemassvētku vakarā redzēja varavīksni virs Saldus baznīcas. Tā laistījās visskaistākajās krāsās kā mūžīgs apliecinājums katra cilvēka spējām.
Zilā krāsa – cerībai,
Rozā – sapņiem,
Sarkanā – iedvesmai,
Zaļā ir dzīvības krāsa.
Oranžā krāsa viltībai un veselībai,
Violetā – noslēpumiem un zināšanām.
Pāri visam – baltā – miera, saticības un patiesības krāsa.
Melnā šajā laimīgajā varavīksnē neiederējās.
Katrs savu panākumu krāsu gribēja paturēt, tāpēc uzticēja to pelēkajam akmenim. Jebkurš cilvēks, pieskaroties brīnumainajam akmenim, iegūs kādu brīnišķīgās varavīksnes īpašību arī sev.
 
(izstāstīja Saldus novada mācību olimpiāžu uzvarētāji 2012.g. 11. maijā)
PASAKA "KAUTRĪGĀ ."

Viņa dzīvoja pie karaļa. Viņai apnika visu laiku izdabāt kungam. Kungs viņai aizliedza iet prom no karaļvalsts. Karalis viņu apturēja, kad atbrauca svešinieks. Sieviete negribēja citiem sevi rādīt, negribēja, lai viņu glezno, jo citi varētu viņu atpazīt. Patiesībā viņa bija pazudusī princese -  modele -  ragana. Viņai bija kauns.
Tas svešinieks bija gleznotājs. Viņš pierunāja princesi pozēt gleznai. Princeses – raganas seja pēkšņi pārmainījās. Tā pārklājās pumpām. Gleznotājs teica, lai ragana – modele aizsedz seju. Viņa to izdarīja. Gleznotājs viņu bezbailīgi uzgleznoja un aizbēga.
Princese iekodās zelta ābolā un atkal kļuva skaista, jo bija atbrīvota.
Pasaku izdomāja Saldus vidusskolas 3.A klases skolēni; 2016. / 2017. m.g.
Pasaku izdomāja Saldus vidusskolas 3.A klases skolēni; 2016. / 2017. m.g.
PASAKA "ZILĀ PARĪZE."

Tas notika, kad spīdēja saule un bija ļoti apmācies. Laukā ir skaisti dabas skati un krāsaina varavīksne. Ielās dejo un klausās mūziku, kura skan ļoti romantiski un jauki.
 Vējš sacēlās, un ar skaļu troksni septiņi jaunieši ieradās Parīzē. Rozā logi, rozā debesis izskatījās ļoti romantiski, bet mums iepatikās zaļie koki, spožā saule, kur varēja baudīt Eifeļa torņa skatus.
Pēkšņi sākās rozā lietus: putni sāka krist, un puķes ziedēt zvaigžņotā naktī.

Īra Rozentāle „Zilā Parīze”
J.Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzeja īpašums.
Pasaķu izdomāja un izstāstīja Rubas pamatskolas 9.klases skolēni  2014.gada 10.martā
Pasaķu izdomāja un izstāstīja Rubas pamatskolas 9.klases skolēni 2014.gada 10.martā
PASAKA PAR PELĒKO SAULI.

Reiz bija saule un pelēcīgs, dzeltens, brūns un tumši zils mākonis. Tā bija bēdīga noskaņa, tomēr man patika saule. Tāpēc es uzgleznoju šīs debesis. Man pēkšņi gribējās uzgleznot skaisto ainavu, kura bija ļoti krāšņa.
 Es šo gleznu gleznoju vēl vakarā. Man patika nakts melnums – brūni drūms. Mēs nakts dīvainajam noskaņojumu pielikām klāt gaišo dienas noskaņu - mierīgu, bet satrauktu krāsu.

VĒL VIENA PASAKA PAR PELĒKO SAULI.
 
Reiz dzīvoja puķe.
Ķēpājums skaists – kā puķe.
Krāsas uzskribelētas – kā saule.
 Viņa ir liela.
Krāsains aplis – liels saules aptumsums. Ziedu pušķis ir skaists.
Saules puķe pelēka kā zieds.
Peļķe -
dziļa, krāsaina, bezsakarīga, plūstoša, zila.
Koks raibs nav koks – grāvis, vulkāns.

Oļģerts Jaunarājs „Pelēkā saule”
  J.Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzeja īpašums
Pasakas autoru kolektīvs nezināms.
Pasakas autoru kolektīvs nezināms.