Pirmdiena, 20. novembris, 2017.
Vārda dienas: Anda, Andīna
Teksta versija Lielāki burti
Meklēt
 
 


   
Pieci stāsti par lellēm un to darinātājām 3. februāris drukāt
Marijas stāsts
 Marija Muzikante (dzimusi Beldava, 1908 – 1999) kopā ar vīru Hugo un dēlu Ēvaldu Zviedrijā ieradās, tāpat kā ap 5000 citi bēgļi no Latvijas, 1944.gada nogalē. Nelaimīga pārpratuma dēļ vīrs Hugo gāja bojā tūlīt pēc nonākšanas Zviedrijas krastā. Marija vispirms strādāja par profesora palīdzi Saltšēbādes observatorijā, tad pārcēlās uz Stokholmas priekšpilsētu Hēgerstenu, kur līdz pensijai strādāja maiznīcā „Karstens Bröd”. Marija, bēgot no Latvijas, līdzi bija paņēmusi savu Rucavas tautastērpu, kuru valkāja, dziedot Reitera korī. Rucavas tautastērps bija Marijai mugurā, kad viņa tika apglabāta. Kā saka Marijas laikabiedri, viņa kļuva „nemierīga”, pensijā aizejot. Tas sakrita ar laiku, kad, 70. gadu vidū, pie viņas ciemos tika palaista Latvijā palikusī māsa, kura atveda suvenīru lellīti tautastērpā. Tas kļuva par pamudinājumu Marijai, un viņa nolēma apģērbt Bārbijas un Kenus latviešu tautastērpos. Marijai allaž patikušas lelles. Viņai mājās jau agrāk bija leļļu krājums no dažādām pasaules malām. Marija par pamatu savā darbā izmantoja kādu grāmatu, kurā bija attēloti un aprakstīti latviešu tautastērpi. Viņa pievērsās katrai detaļai – galvasrotai, kreklam, jostai, apaviem. Dažām lellēm tika arī īsti mati – Marijas pašas un viņas mazmeitas.
 
 Dzidras stāsts
 Marijai talkā nāca audēja Dzidra Ciparsone (1920), kura auda materiālu tautastērpu svārkiem un prievītes, kas tika izmantotas jostu vietā. Marija un Dzidra nepazina viena otru. Šeit nejauši palīdzēja Kārļa Skalbes znots Roberts Legzdiņš, kurš abas rokdarbnieces saveda kopā. Dzidra Ciparsons, tāpat kā Marija, Zviedrijā ieradās 1944. gada nogalē. Sākumā dzīvoja Stokholmā, strādājot dažādus darbus. Vākusi putekšņus kādai zviedru medicīnas docentei, strādājusi pārtikas veikalā pie zviedriem, kas pirms kara dzīvojuši Latvijā. 1953. gadā pārcēlās uz dzīvi Pardisā (Vermlandē), kur apprecējās un drīz piedzima trīs bērni. Tur gājusi audēju kursos un vēlāk tika arī pie savām stellēm. Dzidras audējas talantu pamanīja zviedri un par to sāka rakstīt vietējā avīzē. Tā Dzidra tika pie grāmatas par latviešu tautiskajiem rakstiem. Šo grāmatu Dzidrai atsūtīja kāda zviedriete, kas pirms kara kopā ar citiem zviedru amatniekiem bija viesojusies Latvijā. Tur viņai šo grāmatu uzdāvināja Valsts prezidents Kārlis Ulmanis.
Marijas un Dzidras kopdarbs
 Dzidra pati stāsta, ka abas ar Mariju lēmušas – darbs pie lellēm būs bez atlīdzības. Tās nebija domātas pārdošanai. Jāstrādā tā, lai „nākamajām paaudzēm būtu ko redzēt un zināt”. Dzidra katru gabalu audusi atsevišķi un sūtījusi to Marijai uz Stokholmu, kur tas ticis sašūts un pielāgots lelles augumam. Dzidra atceras, ka audums ticis austs tā, „lai nākamā paaudze var izskaitīt diedziņus, izšķirt un saprast, kā aust savu bruncīti.” Tāpēc dažas citas latviešu audējas, kas tolaik dzīvoja citās rietumu zemēs, pārmetušas Dzidrai zināmu patstāvību, jo svārkos ieaustie raksti ne vienmēr atbilduši pieņemtajām proporcijām.
 
 Karaliene Silvija un lelles
 1976. gada jūnijā bija gaidāmas karaļa Kārļa XVI Gustava kāzas, tāpēc Zviedrijā dzīvojošie latvieši sprieda, ka nepieciešama latviešu kopienas dāvana. Diezgan lielā steigā Stokholmas latviešu pārstāvji pavasarī nolēma, ka dāvinās Krustpils villaini un saktu. Andrejs Šalts un prāvests Oskars Sakārnis sazinājušies ar Dzidru, lūdzot noaust Krustpils villaini, taču tam laika vairs nav pieticis, tāpēc Dzidra varējusi vien apņemties un audusi Bārtas villaini. Tādējādi Karalienei Silvijai dāvināta Dzidras austā Bārtas villaine un Krustpils sakta.
 Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas Zviedrijā arhīvā ir saglabājusies šāda liecība:
 „Labas sadarbības gara veicināšanai Baznīcas pārvalde aicināja latviešu organizācijas piedalīties nozīmīgas kāzu dāvanas pasniegšanā karalienei Silvijai. Galma sekretariāta labvēlība izkārtoja tā, ka dāvanu varējām pasniegt personiski. Iespēja nāca negaidīti, dažās stundās vajadzēja ierasties pilī, lai kā pēdējie gratulanti pasniegtu dāvanu – pašu latviešu gatavoto villaini ar saktu, līdz ar novēlējumu: „Mēs sirsnīgi novēlam, lai īstais siltums, ko izteic villaine, un nesalaužamā vienība, ko izteic sakta, vienmēr ietu Jums līdz kopējā dzīves ceļā!” Karalienei tā iepatikās krāšņā villaine, ka ar to plecos atstāja audiences zāli.”
 Šajā ceremonijā 15. jūnijā piedalījās vairāki latviešu organizāciju pārstāvji. Diemžēl visu vārdus nevar noskaidrot. Dāvanai pievienoto sveicienu parakstījuši Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas Zviedrijā, Latviešu Palīdzības komitejas, Zviedrijas Latviešu Centrālās padomes, Latviešu Nacionālā fonda un Latviešu Palīdzības organizācijas Daugavas vanagi vadītāji. No bildēm uzzinām, ka dāvanas pasniedzēji ir bijuši prāvests O.Sakārnis un A.Šalts.
 Dzidra diemžēl klāt nebija. Toties vietējā avīzē „FilipstadsTidning” 1976. gada 10. jūnijā parādījās neliels rakstiņš „Viņa taisa dāvanu Silvijai” par dāvināmās villaines aušanu. Tajā arī fotogrāfija, kurā Dzidra redzama ar noausto villaini.
 Tā nu sanāk, ka karaliene Silvija un lelles Latvijas vēstniecībā ir netieši saistītas. Šo neparasto stāstu karalis Kārlis XVI Gustavs un karaliene Silvija ar lielu interesi noklausījās 2014. gada 21. martā, kad kopā ar galma pārstāvjiem viesojās Latvijas vēstniecībā Stokholmā. Tovakar Latvijas vēstnieks Gints Jegermanis rīkoja svinīgas vakariņas par godu gaidāmajai Zviedrijas karaļa un karalienes valsts vizītei Latvijā.
 
 Marijas un Dzidras lelles Latvijā
 Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Marija un Dzidra, viņu bērni daudz darījuši Latvijas cilvēku labā. Marija, viņas dēls Ēvalds un vedekla Sonja nodibinājuši ciešus sakarus ar Rūjienas un Naukšēnu ļaudīm. Nodarbojušies ar labdarību. Arī lelles no Marijas kolekcijas atradušas jaunus īpašniekus un mītnes vietas Latvijā. 2000. gadā Rūjienas izstāžu zālē bija skatāmas 34 lelles. „No tām savukārt 30 tālāk aizceļoja uz topošo muzeju Naukšēnos, bet četras rūjienietes palika izstāžu zālē uz visiem laikiem.” (Citāts no Rūjienas izstāžu zāles vadītājas Līgas Siliņas intervijas ar Marijas Muzikantes dēlu Ēvaldu Muzikantu 2001.gada septembrī.) Tā pa šiem gadiem Bārbijas un Keni latviešu tautastērpos nonākušas un palikušas Rūjienas izstāžu zālē, Naukšēnu muzejā, Krustpilī un citur. Tās dāvinātas arī Naukšēnu novada vadītājam Jānim Zumentam, Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai un citiem cilvēkiem Latvijā.
Informācija sagatavota Latvijas vēstniecībā Stokholmā