Pirmdiena, 18. decembris, 2017.
Vārda dienas: Klinta, Kristaps, Kristers, Kristofers, Krists
Teksta versija Lielāki burti
Meklēt
 
 


   
BĀRBIJAS UN KENI LATVIEŠU TAUTASTĒRPOS 26. janvāris drukāt
Latvijas vēstniecībā Zviedrijā kopš 2000. gada rudens ir apskatāma vienreizēja leļļu kolekcija. Marija Muzikante un Dzidra Ciparsone pagājušā gadsimta 70. gados ietērpa vairāk nekā 200 lelles latviešu tautastērpos. Lielākoties – Bārbijas. Ir arī daži Keni.
Pēc Marijas Muzikantes nāves viņas dēls Ēvalds un vedekla Sonja uzticēja 120 lelles Latvijas vēstniecībai Stokholmā. Tā brīža Latvijas vēstnieks Zviedrijā Jānis Dripe izdomāja veidu, kā vēstniecības viesiem parādīt un izstādīt šo unikālo kolekciju. Viņš rasēja plauktus, tika pasūtīti stikli.
Pa šiem gadiem daudzi jo daudzi cilvēki ir iepazinušies ar lellēm mūsu vēstniecībā Stokholmā, brīnījušies par latviešu tautastērpu daudzveidību un košo krāsainību, bijuši pārsteigti par leļļu apģērbēju izdomu un dzimtenes mīlestību.
Es ierados darbā Zviedrijā 2013. gada augustā. Par lellēm biju jau agrāk dzirdējis, taču, tikai ieraudzījis vēstniecības kolekciju, sapratu tās lielo vērtību. Katru reizi, kad pie manis vēstniecībā ciemiņi, rādu viņiem mūsu lelles. Stāstu par Mariju un Dzidru. Par Latvijas tautu, kultūru un vēsturi. Lelles tautastērpos man lieliski palīdz. Arī Zviedrijas karalis un karaliene ir lelles redzējuši un manā stāstījumā klausījušies.
Mūsu leļļu stāsts ir tik aizkustinošs un dziļš. Tas krāšņi parāda latviešu ilgas pēc zaudētās dzimtenes, runā par vēlmi nodot gadsimtiem krātās tautas zināšanas nākamajām paaudzēm. Marija Muzikante un Dzidra Ciparsone radīja šo kolekciju laikā, kad reti kurš ticēja, ka Latvija jebkad atgūs neatkarību.
Daudzie un dramatiskie stāsti par latviešu bēgļiem, kam 2. pasaules kara nogalē nācās pamest Latviju, par to, kāpēc šīs lelles tika ieģērbtas latviešu tautastērpos, saplūst kopā vienā neizsmeļamā vēstījumā – Latvijas tautas un zemes mīlestībā.
Mūsdienās nereti dzirdam cilvēkus noniecinām Latviju. Tāpēc man gribētos, lai Marijas Muzikantes un Dzidras Ciparsones atstātais mantojums ir daļēji pieejams arī cilvēkiem Latvijā. Apskatot Marijas un Dzidras darinātos tautastērpus, mums ir dota neparasta iespēja domāt par un apzināt mūsu tautas vēsturi tās skaudrajā daudzveidībā.
Tāpēc priecājos, ka daļa no savulaik vēstniecībai uzticētajām lellēm ir sākušas savu ceļojumu pa Latviju. Ceru, ka viņu viesošanās Ķekavā un citviet Latvijā būs sākums jauniem iespaidiem, kas stiprinās mūsu jaunatnes un Latvijas cilvēku pašapziņu, mudinās domāt par un apzināt latviešu tautas bagāto, seno un neparasto kultūru.
 
Gints Jegermanis
Latvijas vēstnieks Zviedrijā
Stokholmā,
2015. gada 11. februārī